Kad gribas apēst… emocijas

Neesmu no tām, kas veselīgu dzīvesveidu praktizē fanātiski. Man ir savas vājības, gribasspēka brīvdienas un slepenie grēciņi. Tomēr, izdzīvojusies pa visiem iespējamajiem grāvjiem, esmu atradusi savu zelta vidusceļu un labsajūtas formulu. Līdzsvarā. Taču ir viens velniņš, kas mani ķircina, izaicina un ik pa laikam izsit pamatu zem kājām, šo līdzsvaru izjaucot, – emocionālā ēšana.

emocionala_esana_01

Par šo tēmu vēlējos uzrakstīt jau sen – ikreiz, kad kritu par upuri emociju (nevis izsalkuma!) pamudinātai ēšanai. Ikviena, kas pazīst šā velniņa vilinošos čukstus un ir redzējusi savu roku stiepjamies pēc ēdiena brīdī, kad patiesībā izsalkuma vietā būtu jānomāc kas cits, zina, cik viegli ir krist kārdinājumā. Un reizēm – norauties pēc pilnas programmas. Vai esi aizdomājusies, cik bieži ēd, lai mazinātu stresu, uztraukumu vai nemieru? Vai esi pieķērusi sevi meklējam ēdienā mierinājumu vientulības un pašapziņas krīzes brīžos? Bet varbūt apbalvo sevi ar ēdienu par labi padarītu darbu vai kādu sasniegumu? Atzīstos, es reizēm tā daru.

Panna frī vientulības vārdā?

Bieži vien emocionālā ēšana nāk komplektā ar pārēšanos un lieko svaru. Štrunts par kruasānu, kas uzlabo garastāvokli draņķīgā dienā, taču pēc kārtējās noraušanās grandiozākos apmēros, kad vienā piegājienā tiek notiesāta vesela vafeļu torte vai vēderā pazūd kilograms konfekšu, kam seko burciņa marinētu gurķu un panna frī, savu neglīto galvu pabāž arī vainas izjūta, kauns un dusmas vai pat riebums pret sevi, mijoties ar bezspēcības izjūtu ēdiena priekšā. Un kurš gan priecājas par šādu dēmonu komplektiņu? Neviens!

Lai atbrīvotos no nepārvaramās kāres pēc ēdiena un nekontrolētas pārēšanās brīžos, kad neesam izsalkušas, ir jāiemācās atpazīt emocijas un sajūtas, kas šos slazdus izliek. Kādas situācijas, vietas vai cilvēki rada šos impulsus? Ēdot mēs mēģinām apklusināt dažādas nepatīkamas emocijas. Varbūt tu mēģini aizbāzt muti savām dusmām, skumjām, vientulībai, aizvainojumam vai vilšanās sajūtai? Nevajag šīs izjūtas noliegt vai apspiest, bet apzināties tās, pieņemt un palaist vaļā, un mēs redzēsim, ka pamazām izzudīs kāre nosmacēt tās ar ēdienu. Noliedzot savas emocijas, mēs tām tikai dodam spēku – agri vai vēlu trauks būs pilns un plūdīs pāri malām.

Atšķirt fizisko izsalkumu no emocionālā

Starp citu, atšķirt fizisko izsalkumu no emocionālā nemaz nav tik vienkārši, īpaši, ja esam radušas savas emocijas apēst regulāri un to neapzināmies. Šīs pazīmes palīdzēs iztulkot sevi pareizi:

  • Emocionālais izsalkums uzmācas spēji. Tas burtiski iedod pa galvu un pieprasa tūlītēju apmierinājumu. Fiziskais izsalkums, gluži pretēji, iestājas pakāpeniski. Vēlme pēc ēdiena nav uzbāzīga un nomācoša (ja vien nav ēsts patiešām ilgu laiku).
  • Emocionālais izsalkums kāro pēc specifiskiem ēdieniem, kas sniedz mierinājumu. Kad jūtam fizisku izsalkumu, ikviens ēdiens izklausās gana labi, tai skaitā veselīgie dārzeņi. Bet emocionālais izsalkums paģēr treknus ēdienus vai saldumus un rada trauksmi. Esam gatavas vai nogalināt par picas šķēli vai gabaliņu kūkas.
  • Emocionālais izsalkums veicina neapzinātu ēšanu. Mēs pat nepamanām, ka esam izēdušas čipsu paku vai saldējuma ķoci, tā īsti pat neizbaudot garšu. Atsaucoties fiziskajam izsalkumam, mēs daudz vairāk apzināmies savu rīcību.
  • Emocionālais izsalkums nemazinās arī pēc tam, kad iestājies sāts. Kārojas vēl un vēl, līdz pārēdamies kā sivēni. Fiziskais izsalkums ir apmierināts, kad vēders ir pilns un vairs negribas.
  • Par emocionālo izsalkumu neliecina rūcošs vēders. Šis izsalkums rodas galvā gluži kā uzmācīgas domas, ko neizdodas aizgaiņāt. Mēs ieciklējamies uz specifiskām ēdiena garšām, tekstūrām un smaržām.
  • Emocionālais izsalkums bieži vainagojas ar nožēlu, vainas izjūtu vai kaunu. Apmierinot fizisko izsalkumu, šādas izjūtas iet secen, jo ķermenis ir pabarots ar tam nepieciešamajām uzturvielām.

emocionala_esana_03

Reizes, kad apēdam emocijas

Reizēm ar ēdienu aizpildām tukšumu, kas mūsu ikdienā rodas pēc attiecību iziršanas, darba zaudēšanas vai ierastā dienas režīma maiņas (piemēram, atvaļinājumā vai studiju brīvlaikā). Neizjūtot piepildījumu vai garlaikojoties, jūtamies tukšas, un ēdiens ir tik ērts veids, kā aizpildīt muti un laiku… Piestūķējušas sevi pilnas, uz brīdi aizmirstam par šo nebaudāmo tukšumu. Savu lomu spēlē arī bērnības pieredze. Vai vecāki mēdza apbalvot par labu uzvedību vai teicamām atzīmēm, nopērkot saldējumu? Varbūt omīte centās mazināt sāpes par nobrāztu celi, noslaukot asaras un aizbāžot aiz vaiga lipīgu konču? Šie emocijām apvītie bērnības ieradumi laiž dziļas saknes un nereti pavada mūs arī pieaugušo dzīvē. Daudziem ēdiens asociējas ar māju izjūtu un svētku brīvdienām: mēs atceramies laimīgo bērnību, kad jutāmies mīlēti un droši, un piekarinām šīs asociācijas Ziemassvētku piparkūkām, šokolādes olām, aromātiskiem cepešiem… Jau būdami pieauguši, ar ēdiena palīdzību bieži vien neapzināti mēģinām reanimēt sevī šīs bezrūpīgās bērnības izjūtas.

Tāpat mūsdienu allaž mainīgajā un neparedzamajā pasaulē hronisks stress kļuvis par mūsu ikdienas sabiedroto. Un stresa izraisīts izsalkums diemžēl nemājo tikai galvā! Stresa ietekmē organismā izdalās augsts stresa hormonu līmenis, kas veicina kāri pēc sāļiem, saldiem un trekniem ēdieniem, lai saņemtu tūlītēju enerģiju un baudu. Turklāt ir pierādīts, ka ķermenis jo īpaši negrib laist vaļā stresa ietekmē iemantotos tauciņus, tādējādi mēģinot mūs pasargāt no stresora radītajām briesmām. Iemācījušies atbrīvoties no spriedzes, mēs retāk meklēsim mierinājumu ēdienā. Un kā ar šķietami nevainīgo glāzi vīna dienas beigās – lai relaksētos? Cik bieži tā patiešām ir tikai viena glāze? Pārlieku regulārs un liels alkohola patēriņš pazemina laimes hormona serotonīna aktivitāti, un tā sekas var būt ne vien depresija, bezmiega, trauksmes izjūta, fobija, miega traucējumi, migrēna un galvassāpes, bet arī kāre pēc ogļhidrātiem, īpaši saldumiem.

emocionala_esana_04 (1)

Lūk, tā, itin vienkārši, ņemot talkā zinātni, var izskaidrot saistību starp emocijām un vēlmi tās pabarot. Fakts paliek fakts: emocionālo izsalkumu nav iespējams remdēt ar ēdienu. Ēdiens sniegs apmierinājumu uz mirkli, taču neatrisinās problēmu. Ko tad darīt? Es strādāju ar cēloni un meklēju risinājumus. Ja esmu nomākta vai jūtos vientuļa, piezvanu kādam, kas mani vienmēr prot uzmundrināt vai sasmīdināt. Izeju garā pastaigā ar suni vai aplūkoju fotogrāfijas, kas raisa pozitīvas emocijas. Man ļoti patīk atbrīvoties no saspringtās enerģijas, uzliekot kādu aktuālu popdziesmu un ļaujoties trakai dejai. Gadās, ka izaicinu spilvenu uz boksa maču… Ja esmu pārgurusi un izpumpējusies, palutinu sevi ar tasi gardas tējas, ieeju pirtī vai ilgā, karstā dušā, aizdedzu smaržīgas sveces vai vīraku, saritinos dīvānā zem mīksta pleda un palasu ko iedvesmojošu. Ja mirstu vai nost aiz garlaicības, atrodu aizraujošu grāmatu, noskatos komēdiju vai smieklīgu TV šovu, dodos pastaigā pa tuvējo apkārtni vai pievēršos hobijam. Šajā pasaulē ir tik daudz aizraujoša, un es novēlu neaprakt to zem netīro šķīvju kaudzes!


Teksts: Līga Andžāne, happy whispers

Raksts pirmo reizi publicēts žurnālā SHAPE un blogā pārpublicēts ar redakcijas atļauju.

Bildes: bloglet.com, chemicalpics.com, spryliving.com, dailymail.co.uk

1 Komentārs on Kad gribas apēst… emocijas

  1. Liene
    03/05/2016 at 15:14 (5 gadi atpakaļ)

    Skaisti! Patiešām vēlētos iemācīties tik viegli un brīvi attiekties pret dzīvi un ēdienu :)
    Sāku savu ceļu un meklēju iemeslus!

    Atbildēt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *