Ieraudzīt laimi nelaimē Vol. 2

Kopš rakstīju šeit pēdējo reizi, manī tik daudz kas ir salūzis, salipināts kopā, atkal plīsis un atkal līmēts… Šovakar pārlasīju kādu senu interviju ar mani, ko joprojām var atrast internetā, neskatoties uz to, ka reiz lūdzu portālu to izņemt. Vairs negribēju, ka tā turpina dzīvot internetā ar žurnālistes tolaik izvēlēto kliedzošo virsrakstu, kas ārpus konteksta izklausās pēc neticamas muldēšanas. 

Runa bija par to, ka vēzis ir labākais, kas ar mani noticis. Jo atvēra acis citādākai dzīvei. Laimīgākai dzīvei. Johaidī, kā es gribētu šodien justies tā, kā jutos toreiz, kad varēju tik mierīgi runāt par pieņemšanu un laimes ieraudzīšanu nelaimē! Bet jāatzīst arī, ka tas miers un pieņemšana nenāca uzreiz, atrodoties krīzē. Tas nāca pēc krietna laika, kārpoties soli pa solim no nepatīkamās pieredzes laukā. Tātad viss vēl ir priekšā, mierinu sevi. Kādu dienu es atkal varēšu palūkoties uz savu dzīvi priecīgākām acīm un atzīt, ka ir OK. Been there, done that.

Pa kuru laiku slimnīcas gaiteņi atkal kļuva par daļu no manas ikdienas, domāju šodien, nodurtām acīm sekojot oranžajai bultai uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas gaiteņa grīdas, kas ved no reģistratūras pirmajā stāvā uz liftu. Mērojot šos gaiteņu labirintus vairākas reizes dienā, atmiņā nevilšus uzplaiksnī onkoloģijas klīnikas grīdas, sienas un lifti Gaiļezerā. Un laiks, kad dirnēju slimnīcas gaiteņos un palātās kopā ar citiem tādiem pašiem nelaimes putniem. Tolaik bieži biju nobijusies, neziņas nomocīta, nogurusi, bet beigās izrādījās, ka stipra. Tad kāpēc šodien nejūtos ne par kapeiku gudrāka?

Iemetot aci palātas spogulī virs izlietnes, man šķiet, ka aizvadītajās 48 stundās esmu novecojusi par vairākiem gadiem. Tas nav nekas tāds, ko nevarētu labot labs ēdiens, kārtīgs miegs un kosmētika, aizvakar teica draudzene, kad sēdējām BKUS parciņā, kamēr manai meitai blakus ēkā neiroķirurgi veica operāciju. Mēs bijām pirmdien ieradušās te uz plānotu pārbaudi, lai veiktu magnētisko rezonansi un, iespējams, beidzot noskaidrotu, kāpēc viņai  sāp tas, kas sāp, un ir tik grūti jau teju gadu. Bet vienā brīdī viss sagāja pilnīgā sviestā.  Attapos, ka skrienu pakaļ meitas gultai uz reanimāciju.

Well done, life! Tieši tā mums tikai vēl trūka. Es tik ilgi biju dzīvojusi, knapi turot galvu virs ūdens, un tagad šis… Tu attopies, skatoties uz savu bērnu, guļam intensīvās terapijas nodaļā starp pīkstošiem monitoriem, vadiņiem, sitēmām, katetriem, šļircēm, un saproti, ka ir dirsā. (Piedodiet par tiešumu!). Tādā brīdī nav ne kripatiņas miera vai pieņemšanas. Panika kā vulkāns laužas ārā no krūtīm, draudot nosmacēt, bet tev ir jāsavācas un tas jāapslāpē, lai būtu sava bērna stiprais plecs un nesalaužamā klints, kas viņā iedvesīs mieru un drošības izjūtu. Tas nekas, ka vecāku uzgaidāmajā telpā, kad aiz muguras aizveras automātiskās durvis, sabrūc un drusku pakauc, izlamā visus iepriekšējos ārstus kādam telefona klausulē, izšņauc degunu un ej atpakaļ, cenšoties nenodot savu vājuma brīdi.

Man nekad iepriekš nebija gadījies būt intensīvās terapijas nodaļā (un paldies dievam, ka tā!). Tās minūtes un stundas, ko sēdi, klausoties monitoru pīkstienos un blakus guļošo mazulīšu raudās, saraujoties ikreiz, kad kādā no pacientu monitoriem atskan brīdinājuma signāli, liek laikam apstāties. Ja godīgi, neatceros, ko tobrīd domāju vai jutu. Taču tajās divās diennaktīs atkal sadzirdēju iekšējo balsi, kuru laikam biju kaut kur pa ceļam pazaudējusi. Vai varbūt apklusinājusi? Kad redzēju, kā arī citi vecāki pie savu bērnu gultiņām sēž stipri un vareni, bet mazajā vecāku uzgaidāmajā telpā, durvīm aizveroties, apraudas, es sajutu, cik ļoti esmu darījusi sev pāri, neko nerakstot. Pat ne dienasgrāmatu. Par blogu nemaz nerunājot.

Šķiet, pāris reižu pērn saņēmos un atzinos, ka neiet viegli, tāpēc laimīgie čuksti klusē. Solīju blogu restartēt jaunā veidolā. Taču ikdiena iegrozījās tā, ka iecerei ceļā stājās visādi šķēršļi. Un ne bez manis pašas līdzdalības. Rakstīšana, kas man vienmēr tik ļoti patikusi (bērnībā pat sapņoju kļūt par rakstnieci), bija pēdējais, par ko gribēju domāt, pārnākot mājās no darba. Pārdzīvojumi un neziņa par meitas veselības ķibelēm vairāk nekā pusotra gada garumā, ilgā maldīšanās nepareizās diagnozēs, mani teju piebeidza.

Šodien, kad pabeidzu un publicēšu šo bloga ierakstu, jau ir piektdiena. Ārā aiz loga ir ilgi gaidītais pavasaris, ko no rīta izbaudīju 10 minūšu pastaigā ar savu take-away kafiju, ejot uz aptieku tepat BKUS teritorijā. Priekam šobrīd ir ļoti grūti izsisties cauri manai čaulai, taču es zinu, ka apzinātībā ir spēks, un es centīšos kārpīties laukā no bailēm, skumjām un visām tām negatīvajām domām, ko izjūtu, domājot par šodienu vai nākotni. Ir sajūta, ka dzīves skolā esmu atpakaļ nulles punktā un viss jāsāk no sākuma. Bet labā ziņa ir tāda, ka vienreiz es to jau esmu izdarījusi. Tātad es varu to izdarīt atkal. Un par to droši vien būtu vērts rakstīt.

Pēdējo dienu notikumi man ir devuši grūdienu atgriezties blogā un turpināt rakstīt par jēgpilnām lietām. Arī domājot par Happy Whispers nākotni, man beidzot ir daudz vairāk skaidrs, ko es šeit vairs nedarīšu, ko gribētu darīt, kas paliks tikai Instagram vai Facebook platformai. Paldies vēlreiz visiem, kuri turēja par mums īkšķus, sūtot DM ziņas Instagram! Svarīgi, lai ikdienā esam iejūtīgi viens pret otru arī tad, ja no ārpuses liekas, ka ar otru viss ir pilnīgā kārtībā. Man ne vienmēr tas ir izdevies pēdējā laikā, par ko atvainojos visiem tiem, kas dabūjuši izjust manas dusmas vai dzirdējuši kādu skarbāku vārdu. Piedodiet!


Bildes no bloga arhīviem: Ieva Drāzniece (portrets) un Daiga Ellaby

11 Komentāri on Ieraudzīt laimi nelaimē Vol. 2

  1. Elīna
    05/04/2019 at 11:20 (8 mēneši atpakaļ)

    Turies, cīnies! Un meita, lai turās un cīnās. Jūs esat kopā, tas ir būtiski. Ir grūti, bet vēl grūtāk ir, ja nespēj pat būt klāt! Man pirms pāris mēnešiem māsa bija Kambodžā un saslima, domāju un lūdzos milzīgā attālumā no viņas un jutu to nejēdzību, ka neko nevari darīt, nevari pat turēt roku. Pasaule sadosies rokās, viss būs labi! Domās ar Jums!

    Atbildēt
  2. El
    05/04/2019 at 12:01 (8 mēneši atpakaļ)

    Lai Tev spēks un izturība un gaisma! Ja kādreiz sagribas, atnāc parunāties uz Sokrāta tautskolu.

    Atbildēt
  3. Karīna
    05/04/2019 at 12:39 (8 mēneši atpakaļ)

    Labi, ka padalījies. <3

    Atbildēt
  4. Inese
    05/04/2019 at 13:26 (8 mēneši atpakaļ)

    Līga, dari visus mazos ikdienišķos darbus, kas meitiņai palīdzēs, vienalga ko domā apkārtējie un vienalga cik ilgi! Jums re:cure ir Ilona, jautā viņai padomu, viņa manai ģimenei ir ļoti palīdzējusi ar veselību. No sirds!

    Atbildēt
  5. Sandra
    05/04/2019 at 16:21 (8 mēneši atpakaļ)

    Līga, paldies, ka dalījies. Sekoju blogam jau sen, tas arī man daudzos brīžos kalpojis par iedvesmu mazajām uzvarām pār saviem vājumiem un smagumiem. Turaties abas ar meitiņu, lūdzu! Viss būs labi.

    Atbildēt
  6. Zane
    05/04/2019 at 16:46 (8 mēneši atpakaļ)

    Tu esi stipra. Tu vari. Tev jau izdodas.

    Atbildēt
  7. Ineta
    05/04/2019 at 17:20 (8 mēneši atpakaļ)

    Ir nācies būt intrnsīvās terapijas nodaļā, kad dēls iekrita komā ejot ķīmijterapijas kursu ārstējot keikēmiju. Tad vecāku uzgaidāmajā telpā man ārsts teica, ka spēlīte ir beigusies. Visu ko es savā prātā spēju vien aptvert, bija doma, ka man jāatlaiž dēls. Tas bija nežēlīgi smagi un uz vajprāta robežas. Notika brīnums, pēc vairākām stundām, iznāca ārsts un paiņoja, ka dēls sāk reaģēt un rādās, ka būs dzīvotājs.
    Lai Tevi vada iekšējs miers un pārliecība par labo.

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      05/04/2019 at 17:44 (8 mēneši atpakaļ)

      Kāds fantastisks brīnums! Paldies, ka padalījies. Lai jums veselība pāri visam!

      Atbildēt
  8. Liene
    05/04/2019 at 22:19 (8 mēneši atpakaļ)

    Izlasīju šo tavu stāstu Facebook, bet uzrakstīt tev gribas tieši šeit. Šis bija pirmais blogs,blogu kuru atradu, jūsmoju, apbrīnoju. Tu esi ļoti stiprs cilvēks, tev lieliski padodas iedvesmot, ļaut noticēt lietām, kas brīžam liekas pat nepaveicamas. Es cīnos ar vidēji smagu depresiju, ko “saķēru” pēc 45 gadu vecuma, jo nemācēju dzīvot sev, nevis bērniem, vīram. Es lasīju tavu blogu, jo tas man deva prieka un ticības brīžus. Un ja tu atsāktu rakstīt, pilnīgi par jebko, arī bēdīgo – es ļoti priecātos. Bet tagad par galveno – tu varēsi, jūs varēsiet, Viss izdosies, jo citādāk nemaz nevar būt. Būs. Viss būs, Labi būs.

    Atbildēt
  9. Sabine
    06/04/2019 at 12:30 (8 mēneši atpakaļ)

    Lai Dievs dod vislielako speku Jums pasai gan fiziski, gan morali! Lai meitu sargaa visi debesu specigakie Sargengeli! Sutu Jums un meitinai visas gaishakaas un ceribu pilnaas domas! Jus neesiet vienas.

    Atbildēt

1Pingbacks & Trackbacks on Ieraudzīt laimi nelaimē Vol. 2

  1. […] Nobeigumā raksts no Līgas par to kā ieraudzīt laimi nelaimē. […]

Atbildēt uz Latvijas blogāres apskats #172 (01.04.-07.04.) – BALTAIS RUNCIS Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *