Kam negadās jeb kā es pametu Bali ar lauztām ribām un iedragātiem sapņiem

Pirms nedēļas pie manis Londonā ciemojās māsa, un kādas pastaigas laikā, kāpjot lejup pa stāvām tilta kāpnēm, Agnese ieminējās par savu nepatiku pret šāda veida pakāpieniem, jo tie viņai asociējas ar bērnībā piedzīvotu nelaimes gadījumu: lecot lejup pa kāpnēm, māsa paklupa, krita un salauza kāju. Noskurinājos, iedomājoties to sajūtu, un automātiski iekrampējos margā. Arī manā atmiņā savus nospiedumus atstājuši sāpīgi kritieni, kas varēja beigties daudz sliktāk, nekā izvērtās. Man paveicās!

SAMSUNG CAMERA PICTURES

Sāpīgi kritieni kalnos, mācoties snovot, šķiet, ir pārvilkuši svītru jebkuriem turpmākajiem centieniem stiprināt sev pie kājām sniega dēli. Jā, varbūt tas ir stilīgi, varbūt trakulīgi un elpu aizraujoši, taču, kad elpa aizsitas ciet un zvaigznītes pašķīst dēļ neveiksmīga kritiena, es neesmu sajūsmā un atzīstu savu sakāvi. Varbūt sniega dēlis vienkārši nav mana stihija? Atceroties sāpīgos kritienus, sasitumus un aplūkojot rētu uz kājas, ko sarūpēja sadursme ar kāda tikpat neveikla snovotāja dēli, es kalnos vairs neesmu rādījusies. Kam negadās!?

Taču visnejaukāko kritienu, kas vainagojās ne tikai ar ielauztiem kauliem, bet arī ar pamatīgi sabojātu ceļojumu, es piedzīvoju sapņu salā Bali. Jā, nepārklausījāties! Tieši tur. Biju iecerējusi pavadīt Bali vairāk nekā 10 nedēļas savdabīgā Ēd, lūdzies, mīli manierē, cerot atrast atbildes uz jautājumiem par to, ko iesākt tālāk ar savu dzīvi, diezgan vieglprātīgi atvēlot tam visus pēdējos iekrājumus. Tomēr ceļojums noslēdzās jau pēc septiņām nedēļām, jo 18. novembra priekšvakarā, kamēr Latvijā svinēja valsts svētkus, es Bali piedzīvoju laupīšanas mēģinājumu, attopoties ielas dubļos ar nobrāztiem elkoņiem, asiņainiem ceļiem un ielauztām ribām. Kā tas varēja gadīties? Vai to varēja novērst? Varbūt. Taču notikušo vairs nevarēja padarīt par nebijušu.

Gili_Trawangan_03Tajā vakarā beidzot biju izgājusi ielās, kopā ar draudzeni alkstot izdejoties Kutas lielākajos naktsklubos. Kuta ir Bali melnā avs. Vieta, kurai garīguma meklētāji met lielu līkumu. Arī mēs turp devāmies ar pavisam nevainīgu nolūku – tikai padejot un savām acīm skatīt tos trakos klubus, par kuriem stāsta austrāliešu sērferi. Un viss bija brīnišķīgi – mēs patiešām lieliski pavadījām laiku!

Līdz brīdim, kad nolēmu doties atpakaļ uz Seminjaku, pludmales pilsētiņu turpat kaimiņos, kur tobrīd bijām apmetušās. Draudzene bija devusies uz viesnīcu jau iepriekš, godprātīgi sekojot visiem drošības ieteikumiem un iekāpjot taksī uzreiz pie kluba. Tikmēr es kopā ar diviem jaunzēlandiešu brāļiem, kuri Kutas tipisko atpūtnieku jūklī izskatījās kā divi no Gredzenu pavēlnieka izkāpuši hobiti, vēl devos izpētīt citas izklaides “pērles”.

Kad arī mūsu spēki visbeidzot bija galā un izgājām no pēdējās izklaides vietas uz galvenās ielas, lai noķertu taksi un dotos katrs uz savu pusi, kaut kādā vieglprātības skurbumā ierosināju aiziet līdz okeānam un sagaidīt saullēktu. Galu galā pludmale bija turpat netālu, teju ar roku aizsniedzama. Jautri čalodami par savām tik atšķirīgajām dzīves pieredzēm un to, ko katrs meklējam Āzijas plašumos, mēs nogriezāmies sānieliņā, kas veda uz pludmali.

SAMSUNG CAMERA PICTURES

Kā tagad atceros – gāju abiem brāļiem pa vidu. Vienā pusē viens, otrā – otrs. Līdz pēkšņi starp mani un vienu no jauniegūtajiem draugiem iebrāzās motorollers, kāds sagrāba manas rokassomiņas lenci un es milzu ātrumā lidoju zemē… Piezemējos kādu gabaliņu uz priekšu, teju uz mutes vai, pareizāk, tieši uz krūškurvja, lāgā nepagūstot pašaut apkašā rokas. Somiņu biju aplikusi šķērsām pāri krūtīm, lenci pieturēju ar roku, tāpēc zaglis palika bešā un pazuda tumsā, bet es attapos, guļot dubļos un nespējot ievilkt elpu.

Bāāāc!!! Kas tikko notika? Biju šokā un nespēju paelpot. Abi hobiti satraukti mēģināja palīdzēt man piecelties… Oy, mate, are you okay? Ne vella es neesmu okei: knapi spēju ievilkt elpu, ceļi un elkoņi asinīs, drēbes dubļainas, soma saplēsta… Tādu netīru, mazkustīgu un joprojām šokētu viņi iesēdināja mani taksī, paskaidroja šoferim, kas noticis, un palūdza nogādāt līdz viesnīcai.

Atgriezos, pārbiedējot viesnīcas personālu, un pēcāk – arī jau aizmigušo draudzeni. Man šķiet, ka nakts maiņas personāls sarūpēja kaut kādu pirmās palīdzības aptieciņu, lai es varu apkopt savas brūces, un ieteica nākamajā dienā aiziet pie ārsta. Nākamais rīts uzausa, sāpēs tīts. Es gandrīz nespēju pagulēt, jo katra kustība sagādāja sāpes. Toreiz tā arī neaizgāju pie ārsta, jo baidījos no iespējamajiem izdevumiem. Ķīniešu dziednieks, pie kura tiku dzīvojusi Ubudā, apstiprināja, ka ribas ir ielauztas un tur neko daudz nevar līdzēt – jāļauj pašām sadzīt. Saprotams, ka es vairs nevarēju ne peldēt, ne mācīties sērfot vai supot. Pārvietošanās prasīja piepūli. Nevarēju pati panest savu lielo, smago mugursomu. Paskrienot notikumiem pa priekšu, iekritu depresijā un sailgojos pēc mājām.

Pirms sakasīt naudu piemaksai par avio biļešu maiņu, vēl paguvu aizbraukt un vienatnē padzīvot kalnos, vēlreiz atgriezties Ubudā un patusēt ar garīguma meklētājiem, kā arī pirms došanās mājup atgriezties Seminjakā un padzīvot vēl pēdējās dienas pie okeāna. Izdomājos krustu šķērsu, kāpēc tā noticis, ko šis atgadījums man māca… Tomēr pāri visam mani arvien vairāk sāka spiest finansiālās grūtības un es sapratu, ka laiks doties mājup. Atgriešanās Latvijā decembra sākumā (nevis īsi pirms Ziemassvētkiem kā bija plānots) bija diezgan depresīva. Pēc Bali saules aukstā un pelēkā Latvija nebija tās labākās zāles. Pats nepatīkamākais bija tas, ka biju izsmēlusi savas rezerves un iedzīvojusies parādā. Mans Ēd, lūdzies, mīli noslēdzās ar zināmu fiasko.

Ja toreiz būtu bijusi apdomīgāka, nelaimes gadījumu apdrošināšana būtu sniegusi man lielu finansiālo atbalstu, tomēr es nožmiedzos un biju uztaisījusi apdrošināšanu tikai uz lidojumu dienām – ja nu bagāžas noklīst vai, ļaunākajā gadījumā, lidmašīna nogāžas… Eh! Mūžu dzīvo, mūžu mācies! Bet – kam negadās, vai ne?


Bildes no bloga arhīva

1 Komentārs on Kam negadās jeb kā es pametu Bali ar lauztām ribām un iedragātiem sapņiem

  1. Santa
    24/10/2016 at 23:26 (3 gadi atpakaļ)

    Tas liekas kā vakar noticis!
    Kā laiks tomēr skrien :)

    Atbildēt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *