Cauri gaļēdāju elles lokiem jeb uztura speciālistes Ksenijas Andrijanovas eksperiments ar vegānismu

Uztura speciāliste Ksenija Andrijanova, kura savās pārdomās par uztura būšanām un nebūšanām dalās arī blogā ksenijakomente.lv. Ja esat lasījuši Ksenijas bloga ierakstus, tad zināt, ka viņas lauciņš, kā pati saka, ir kritiski komentāri par veselīgu uzturu un veselības aprūpi. Ksenija netēlo “nopietnu speciālisti baltā halātā un supersievieti, kas savā supervirtuvē taisa selfijus ar svaigāko čia sēklu smūtiju.” Viņai nav “sterili veselīga Instagram konta ar iedvesmojošiem citātiem no treniņiem un receptēm, kuru izejvielu nosaukumus tu kautrējies skaļi izrunāt, jo tie izklausās pēc eksotiskiem lamuvārdiem.” Pirms kāda laika uztura speciāliste izaicināja sevi, pamēģinot vienu mēnesi būt vegāne. Un mūsu saruna šoreiz tieši par to – cik grūti vai viegli ir būt vegānam Latvijā.  

Ksenija_Andrijanova

Kāpēc nolēmi izaicināt sevi ar vegānismu? Kāds bija Tavs mērķis un cik lielā mērā to sasniedzi? 

Doma par to, ka vajadzētu izmēģināt vegānismu, manā prātā bija jau vairākus gadus. Ņemot vērā to, ka esmu uztura speciāliste, var likties, ka iemesls bija gluži ēdien-cīgs, bet patiesībā vairāk par ēdienu mani interesēja pieredze kopumā – cik grūti ir būt vegānam? Vai var mierīgi paēst sabiedriskās ēdināšanas iestādēs? Vai ēdināšanas jomas darbinieki spēj sniegt korektas atbildes par ēdiena sastāvu? Kāda būs apkārtējo reakcija – vai draugi vicinās man gar degunu karbonādes ar jokiem par to, ka ēdu zāli?

Gribēju arī padziļināti izpētīt vegānu virtuālās komūnas – Facebook grupas VeganLV un Vegan.LV. Gribēju vienkārši izjust – kā tas ir, būt par cilvēku, par kuru internetā smejas, taisa memes un uzskata, ka viņš pārtiek no tā, kas birst ārā no zāles pļaujamās mašīnas. Mans mērķis nebija atrast ideāli sabalansētu vegānu ēdienkarti – es zinu, ka tas ir iespējams. Zinu, ka, gatavojot mājās un ņemot līdzi ēdienu uz darbu, problēmu praktiski nav. Bet mans mērķis bija iegūt pieredzi un maksimāli sarežģīt sev dzīvi, izejot cauri visiem gaļēdāju uzstādītajiem elles lokiem.

Izaicinājums bija paredzēts vienam mēnesim, bet noturējos es 25 dienas, attopoties ar šašliku un brie sieru mutē. Ļoti paredzami – ja ilgi liedz sev produktus, kas garšo, beigu beigās noraujies un apēd tonnu. Bet par to mazliet vēlāk.

Tātad – cik viegli vai grūti ir būt vegānam Latvijā? 

Uzskatu, ka būt vegānam Latvijā ir ļoti, ļoti grūti. Par vegāniem smejas visur, bet, liekas, ka postpadomju valstīs cilvēki ir īpaši agresīvi pret tiem, kuri neēd “tā, kā vajag”. Visvairāk pārsteidz ēdināšanas sfēras personāla attieksme – esi tu kaut prānēdājs, tev ir tiesības zināt, kas ēdienā ir iekšā. Oficianti nespēj nosaukt ēdiena sastāvu, uzskata, ka jogurta mērce nav piena produkts, nezina, ka majonēzi taisa no olām. Brīžiem, kad pasūti ēdienu, piemēram, bez mērces, agresīvi izbola acis, pasaka, ka nedos (!), jo nebūs garšīgi un jautā, kāpēc man tādas muļķības vispār vajag.

Un šeit es nepiekritīšu uzskatam, ka ar trakajiem vegāniem nevajag auklēties – problēma ir mazliet plašāka. Pirmkārt, tas norāda uz personāla zemu izglītības līmeni – es nespēju saprast kā tīri sadzīviski var nezināt, ka jogurts ir piena produkts. Otrkārt, šis ir darbiņš PVD – kopš 2016. gada 1. janvāra likumdošana paredz, ka ēdienkartē jābūt norādītiem alergēniem (kas, tajā skaitā, ir piens, olas, zivis un jūras veltes), un, ja tie nav norādīti, atbilde par sastāvu jāsniedz personālam. Tas, ka to neievēro, ir ļoti bīstami. Apēdot kādu austeru mērci, vegāns būs nelaimīgs, bet dzīvs. Cilvēks ar smagu alerģiju var nomirt dažu stundu vai pat minūšu laikā.

Lasot ārzemju vegānu blogus, liekas, ka viņiem ir pamatīgi vieglāk – veikalos ir lielāka vegānisku produktu un pusfabrikātu izvēle, kas, turklāt, ir lētāki; restorāni, kafejnīcas un visādas maizīšvietas piedāvāta ar zaļo “V” marķētus ēdienus un produktus. Ja Vecrīgā ir jāpiepūlas, lai paēstu vegāniski, Londonā var ieskriet kādā kafuzītī un paķert uzkodu bez problēmām.

Runājot par laukiem, es nespēju iedomāties sevi ievērojam vegāniskā uztura principus. Manos laukos, kas ir Urālos, pret dzīvniekiem izturas ar cieņu. Vecmāmiņa katru rītu ceļas 5:00, lai aizdzītu govi uz mežu uz visu dienu, kur tie staigā barā ar citu lauku iedzīvotāju govīm un diezgan laimīgi ēd zāli. Vistām neviens olas neatņem – ja vista izrāda vēlmi tās izperēt, visi priecājas un gaida cālīšus, bet, ja vista olas pamet, ņem tās ēdienam. Neviens nav ieinteresēts darīt saviem dzīvniekiem pāri. Jā, tie tiek nokauti, bet ar dziļu pateicību par to, ka ir gaļas krājumi ziemai tad, kad pagrabā ir tikai marinējumi un kartupeļi. Šie ir mani dziļie lauki, bet, jo tuvāk pilsētai, jo vairāk iespēju dzīvot vegāniski.

Ko Tev nozīmēja būt vegānei mājās? Kā mainījās iepirkšanās paradumi? Vai bija atšķirības ikdienā un svētkos, īpašos notikumos? 

Pa šo laiku pati svētkus nebiju rīkojusi, taču citu rīkotais pasākums bija tas, kurā norāvos. Jo, šķiet, ballītes vegāna liktenis ir ēst neveselīgi. Čipsi, baltmaize, kartupeļi tev, kamēr citi ar gardu muti notiesā vistiņas. Un ēst neveselīgi principa pēc negribas. Protams, vienmēr pastāv iespēja ņemt līdzi savu pārtiku, bet, kā jau minēju, mans mērķis bija apzināti pakļaut sevi grūtībām un iztestēt notiekošo. Viesībās es biju viens vareni draņķīgs vegāns.

Iepirkšanās paradumi arī mainījās. Te jāatzīst, ka gaļa nav un nekad nav bijusi mans mīļākais ēdiens – man ļoti garšo šašliks, bet bez citiem gaļas ēdieniem es varu iztikt. Taču siers ir tas, ko es ēdu ļoti daudz, brīžiem pat vairāk nekā vajadzētu, un bija diezgan sāpīgi iet gar siera plauktiem un neko neņemt.

Domājot par B12/B9 uzturā, iegādājos vegānu vidū ļoti populāru produktu – ar šiem un citiem B vitamīniem bagātinātās rauga pārslas, kas izskatās un pat mazliet garšo pēc parmezāna siera. Iepirkuma grozā nonāca vairāk pākšaugu nekā pirms tam, lai nodrošinātu adekvātu olbaltumvielu patēriņu. Izmēģināju arī visa veida sojas produktus – tofu, sojas pienu, jogurtus un biju ļoti vīlusies – man negaršo soja. Lai arī kā es nemēģinātu paslēpt to ēdienā, izmantojot garšvielas – pēcgarša bija jūtama vienmēr. Tāpēc atkrita, pēc būtības, krutākais vegāno olbaltumvielu avots. Vegāns, kam negaršo nekas no sojas – tas ir ļoti bēdīgi.

Kas sagādāja vislielāko izaicinājumu, esot vegānam ārpus mājām? 

Pirmkārt, tas, ka vegānisku ēdienu kafejnīcās ir ļoti maz. Otrkārt – ja ēdiens liekas vegānisks, nekad nezini, vai tur tiešām nav dzīvnieku izcelsmes produktu, piemēram, sviesta. Treškārt, nevegāni nemaz īsti nezina, ko tādu vegānisku pagatavot un grauz tu tāds bēdīgs pliku gurķi. Visbeidzot, tas, ka ir ļoti maz specializētu vegan vietu. Nesen pastaigājoties pa Krakovu, vienā pašā vecpilsētā saskaitīju kādas piecas veģetāriešu/vegānu ēstuves. Visā Rīgā zinu labi ja četras. Visu atrisina tas, ja ņem ēdienu līdzi gan uz darbu, gan uz viesībām.

Vai, uzsākot šo izaicinājumu, nodefinēji sev, kas ir sabalansēta vegāniskā diēta? Kas tajā ietilpst? 

Biju iezīmējusi vairākus virzienus. Pirmkārt dzelzs – to tūlīt pat sāku uzņemt papildus ar uztura bagātinātāju. Otrkārt, B12/B9 – iegādājos augstākminēto raugu. Treškārt, kalcijs – spiedu uz augu izcelsmes kalcija avotiem – zaļumi, sezama sēklas, magones. Taču no augu valsts produktiem kalcijs uzsūcas daudz sliktāk, tāpēc pa ceļam no darba mēdzu iegriezties Stockmann un paņemt mazo rīsu pienu, kas ir bagātināts ar kalciju, ko izdzert ceļā. Visbeidzot, olbaltumvielas – visi pākšaugi. Mani favorīti, ko ēdu jau ilgi pirms šī čelendža, ir humuss un falafels. Falafels vispār ir mans mīļākais ēdiens.

Vai eksperimenta laikā izjuti un pieredzēji kādas pārmaiņas pašsajūtā un izskatā? Kā ar svaru – samazinājās vai nē? Saprotu, ka tas nebija pašmērķis…

No sākuma bija doma analizēt asinsainu pirms un pēc izaicinājuma, bet, padomājot, ka ilgāk par mēnesi nevegānizēšos, šo domu atmetu – pārāk īss laiks, lai objektīvi spriestu. Svars pa šo laiku samazinājās par 1,5 kilogramu, bet grūti spriest, vai tas ir uzturs, vai kādi citi faktori. Pirmajās dienās jutu nelielu vājumu un lomkas pēc gaļas un siera, ka arī nepārtrauktu bada sajūtu. Ātri vien tas viss pagāja un ar vegānisku uzturu jūtos ļoti komfortabli. Nu var!

Organismam viss patika. Kas vēl nav mazsvarīgi – man visu laiku viss garšoja. “Grauzt salātlapu” ir tīri forši. Bet, jo ilgāk turējos, jo emocionāli grūtāk palika. Īstais vegāns nemaz nespētu ieēst to gaļu un sieru – cik esmu runājusi, tas liekas pretīgi un pretdabiski. Kaut gan, iespējams, vispārinu – lai kāds vegāns palabo, ja kļūdos. Man kā trakam dzīvniekam gribējās mesties virsū cīsiņiem uz svešu cilvēku šķīvjiem. Ne tāpēc, ka, nabags, biju izsalkusi. Tāpēc, ka vienkārši gribējās to garšu. Tieši tāpēc es uzskatu, ka vegānisms ir galvā. Uzturs ir tikai vegānisma blakusparādība.

Kas ir pats vērtīgākais vegāniskas diētas jeb uztura ieguvums? Ko no tās var mācīties jeb “paņemt” tipiskie gaļēdāji vai klasiskās latviešu/krievu virtuves cienītāji?

Viennozīmīgi to, ka ēdiens bez gaļas arī ir ēdiens! Ar to var ne tikai paēst, bet arī pārēsties. Un vēl tā normāli pasportot. To, ka šis ir izcils veids kā palielināt augu izcelsmes produktu īpatsvaru ēdienkarte, jo sanāk to darīt spiestā kārtā.

Kādi, Tavuprāt, ir lielākie klupšanas akmeņi cilvēkiem, kuri nolemj kļūt par vegāniem?

Pats galvenais klupšanas akmens ir vegāniskā uztura nesabalansēšana. Nepietiek ar to, ka no šķīvja nostumj kotleti un nolej nost piena mērci. Pie vegāniska uztura ir smagi jo smagi jāstrādā. Faktiski ar kalkulatoru, rēķinot neaizvietojamās aminoskābes, vitamīnus un minerālvielas. Vienam to darīt ir grūti, tāpēc ir svarīgi iestāties virtuālajās komūnās, kur ir daudz gatavu materiālu. Tiem, kas nemāk gatavot, būs vien jāmācās – vegāniskā pupiņu kotlete nav tas pats, kas no maltās gaļas bumbiņu sarullēt. Un tie, kuri šo visu neuztver nopietni, arī ir medijos tiek bieži cilātie vegānisma upuri, kas vēl pamanās saviem bērniem veselību samaitāt ar nesabalansētu vegānisku diētu. Vegānisks uzturs bērnam ir superliela atbildība un smags darbs, lai visu maksimāli sabalansētu. No debestiņām apziņa par sabalansētu vegānismu nekritīs, ir jāizglītojas.

Ko Tu ieteiktu tiem, kuri vēlas pamēģināt vegānisku diētu? Ar ko sākt? Ko ņemt vērā? 

Laikam šeit nebūšu ieteicējs. Es uzskatu, ka jāsāk ar galvu. Manās acīs vegānisms nekad, nekad nav bijis stāsts par ēdienu. Tas ir stāsts par dzīvnieku tiesībām. Tas ir stāsts par tava aktīvista pozīciju. Ēdiens ir tikai tā visa sekas un rīks kā paust savu nostāju. Par vegānu nevar kļūt ikviens. Ja iekšā nav tas klikšķis, kas liek raudzīties uz dzīvnieku un to produktu lietošanu uzturā citādāk – nekā nebūs. Kamēr tu baudi steiku ar prieku un galvā neuzpeld jautājuma zīmes par savu rīcību – nu nebūs.

Ēdiens ir bauda, un tas ir normāli. Ne visi ir gatavi no tās baudas attiekties un tas arī ir normāli. Lai kļūtu par vegānu, jāsakrīt vairākām kombinācijām, sākot no attieksmes un beidzot ar gatavību ziedot savu baudu. Izmēģināt vegānismu es izdomāju divu iemeslu dēļ – pirmkārt, gaļa manās acīs tiešām ir meh (ja vien tas nav šašliks). Otrkārt, kaut kas tajās dzīvnieku lietās mani aizķer. Viena lieta ir loloti dzīvnieki laukos, ko nogalina ar pateicību. Cita lieta ir dzīvnieki, ko tur šaurās telpās, dzīvnieki, kas nekad neredz dienas gaismu, kurus izkropļo un izturas tā it kā tie nespēj just sāpes.

Rezumē – vai Ksenija kādreiz varētu kļūt par vegāni, vai tomēr ne?

Veģetāriete no manis sanāktu, bet vegāne es tomēr nespēju būt. Tāpēc negribu dot ieteikumus – jūtos mazliet fake, neīsta. Aizejiet uz kādu no latviešu vegānu komūnām Facebook un pajautājiet tur!


Bilde no Ksenijas personīgā arhīva

12 Komentāri on Cauri gaļēdāju elles lokiem jeb uztura speciālistes Ksenijas Andrijanovas eksperiments ar vegānismu

  1. X
    26/09/2016 at 14:19 (3 gadi atpakaļ)

    “Nogalināt ar pateicību.” :D murgs

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      27/09/2016 at 09:08 (3 gadi atpakaļ)

      Man šķiet, ka ne visās pasaules malās cilvēki var izdzīvot, būdami vegāni, tāpēc daudzviet, kur dzīve nav tik modernizēta un rietumnieciska, gaļa un citi dzīvnieku izcelsmes produkti joprojām ir un būs šo tautu un cilšu uzturā. Daudzi no viņiem veic pateicības rituālus un godina savu maltīti pirms notiesāšanas. Šādi dzīves paradumi ir tik seni kā pasaule. Es neteiktu, ka tas ir “murgs” – tā vienkārši ir citādāka vide un atšķirīgi tikumi.

      Atbildēt
  2. Inga
    26/09/2016 at 14:57 (3 gadi atpakaļ)

    Interesants raksts. Man pašai bija pieredze vegetarisma no 15 gadiem līdz 21 laikam. Rezultāti bija interesanti. Bet baigās tagad saprotu – ka jāed lēni un visu pa druskai ( arī gaļu). Nu ir ta fiziskā nepieciešamība ēst gaļu. Varbūt tāpēc ka man ir lauku darbiņi un citas fiziskās aktivitātes. Nezinu kaut ka pēc gaļas atnāk sāta un laimes sajūta :) Nevaru sev melot.

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      27/09/2016 at 09:04 (3 gadi atpakaļ)

      Būt patiesai pret sevi vienmēr ir veselīgāk nekā apspiest sevi :) Uztura speciālisti atzīst, ka samērīgs gaļas patēriņš nav kaitīgs, taču arvien biežāk vērš uzmanību uz gaļas izcelsmi – ieteicams, lai tā būtu bioloģiska, bez antibiotikām u.c. vielām, kas nokļūst konvenciāli audzētajā gaļā.

      Atbildēt
  3. MMMM
    27/09/2016 at 08:49 (3 gadi atpakaļ)

    Es saprotu, ka ir jārespektē cilvēki, kuriem ir kāda alerģija un pārtikas nepanesamība. Nav problēmu ballītei sagatavot arī ko īpašu no ēdiena tieši šiem cilvēkiem, bet, ja cilvēki ir sapis…ušies smadzenēs un savu iegribu dēļ ēd vai neēd konkrētas lietas, tad – piedodiet, bet tā ir viņu problēma – lai paši gādā sev pārtiku, ja nepatīk kopgalds.
    Pie pilnas bļodas vēl neviens nav nomiris….. Tā kā jāārstē ir savi tarakāni galvā. Tādiem cilvēkiem novēlētu nonākt reālā bada situācijā, tad redzētu, kā cienīt ēdienu…

    Atbildēt
    • Līga | happy whispers
      27/09/2016 at 09:01 (3 gadi atpakaļ)

      Man šķiet, ka ir jāciena ne tikai alerģijas vai nepanesības, bet arī atšķirīgs viedoklis. Kāpēc, lai tas būtu nosodāmi, ja kāds ir izvēlējies neēst dzīvnieku izcelsmes produktus? Tā nav “iegriba” – tā ir cilvēka izvēle un pārliecība. Manuprāt, Ksenijas pieredze uzsver tieši neizpratni (iespējams, arī necieņu) pret vegāniem, nevis spiež uz pārmetumiem par to, ka nav ko ēst pie kopgalda.

      Atbildēt
      • MMMM
        27/09/2016 at 13:05 (3 gadi atpakaļ)

        Ir saprotama humāna attieksme pret dzīvniekiem – labi -ir žēl – nēed, bet kāda ir ideja atteikties no piena, olām, medus??? Šajā procesā neviens netiek nogalināts…. Nākošā stadija ir svaigēdāji….. Man liekas, ka sabiedrības problēma ir pārāk lielā demokrātijā, pārprastās cilvēktiesībās un pārāk lielā Personības īpatnību respektēšanā. Cilvēki vienkārši aiz “neko darīt” meklē veidus kā pievērst sev uzmanību uz izcelties uz citu fona. Viss!!!! Nekā pārpasaulīga, dziļa un augstu vērtējama tajā visā nav. Visam ir kaut kādas robežas un samērs, galvenais nebraukt no viena grāvja otrā un pēc tam nebļaustīties, ka pasaule, redziet, viņus nerespektē un neizdabā viņiem!

        Atbildēt
        • Zane
          28/09/2016 at 11:18 (3 gadi atpakaļ)

          Varbūt apstājies pie teikuma ar jautājuma zīmēm, kuru pats/pati uzdod – kāda ir ideja atteikties no piena, olām, medus??? Un tad arī internetā pameklē vegānu atbildes uz šo jautājumu, lai iepazītos ar viņu viedokli. Un tikai tad turpini savas domas par tēmu vegānisms, tas būs daudz jēdzīgāk par tagadējo virspusējo izpratni.

          Atbildēt
        • Ulvis
          28/09/2016 at 16:51 (3 gadi atpakaļ)

          Bet kaut kādu iemeslu dēļ tu tomēr neēdīsi suni vai kaķi, ne? Medus vēl ir diskutabls, bet no vegānisma aspekta olas un piens tiek radīti, paralēli turot mākslīgi izveidotus dzīvniekus, tipa, jo cilvēks jau tas krutākais un svarīgākais.

          Atbildēt
  4. II
    23/10/2016 at 22:11 (3 gadi atpakaļ)

    Par atteikšanos no baudas jeb baudas upurēšanu, esot vegetārietim. Nav nekādas upurēšanas, jo ir pat pretīgi to visu lietot. Gała un zivis kā līki un olas kā embriji…attiecīgi arī produkti, kas to satur. Apmēram tā.

    Atbildēt
  5. Linda
    15/03/2017 at 12:39 (3 gadi atpakaļ)

    – “Taču no augu valsts produktiem kalcijs uzsūcas daudz sliktāk..” – tā nu gan nav, no augu valsts produktiem kalcijs uzsūcas tieši daudz labāk nekā no dzīvnieku valsts produktiem!

    Atbildēt
  6. Sisele
    24/10/2017 at 19:35 (2 gadi atpakaļ)

    Par tiem dzīvnieku līķiem un embrijiem, nu tas ir smieklīgi. Ja tā domā, tad galvā nav riktīgi. Nu nevar cilvēks iztikt tikai ar zāli, pupām, riekstiem un mākslīgajiem pieniem, vēl apgalvojot, ka saņem proteīnus un visus vitamīnus. Muskuļiem, muskuļu masai un spēkam ir vajadzīgi dzīvnieku izcelsmes proteīni. Tāpēc vienmēr uzsver liesu vistas gaļu, zivis, olas, liellopa gaļu. Tāpēc jau tie vegāni ir kā caur žogu izrauti, uzpūtīs vējiņš un apkritīs. Bet pie žoga turēsies un teiks, ka jūtās baigi labi. Tas viss par it kā veselīgāku uzturu tagad ir ļoti pārspīlēti. Tas vairāk pēc tāda modes kliedziena izskatās.

    Atbildēt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *