Zane Zusta: Grāmatas tapšana ir kā bērna iznēsāšana un piedzimšana

Gada nogalē pie lasītājiem nokļuva jauna un oriģināla bērnu grāmata Ucipuci meklē mājas. Tekstu un idejas autore ir ZANE ZUSTA, žurnāliste ar vairāk kā piecpadsmit gadu darba stāžu un divu dēlu mamma. Daudzi atbalstījuši Zanes vēlmi rakstīt grāmatu, taču liela daļa, iespējams, nesaprata viņas motīvu. “Principā trīs gadus strādāju sava prieka pēc,” atzīst autore. Mēs satikāmies, lai uzzinātu, kā Zanei izdevās piepildīt sapni par savu grāmatu.

Zane atzīst, ka rakstnieces talantu attīstīt palīdzējusi arī dienasgrāmatas rakstīšana.

Pastāsti mazliet par sevi – ar ko nodarbojies un, vai tagad sevi dēvē arī par rakstnieci?

Esmu žurnāliste ar vairāk kā piecpadsmit gadu stāžu – rakstīšana vienmēr bijusi mana sirdslieta, lai gan, protams, sākumā to neuztvēru nopietni. Man vienkārši patika rakstīt. Pirmais, kam nopietni pievērsos, bija dienasgrāmata, kurā pierakstīju visus savus lielos noslēpumus un ikdienas notikumus, lai gan pāris gadus iepriekš biju visnotaļ nopietni kopā ar brāli veidojusi iknedēļas ģimenes laikrakstu. Bijām sīvi konkurenti, jo brālim bija laikraksts Odziņa, bet man – Zemenīte. Ļoti oriģināla māsas pieeja brāļa idejām! (Smejas).

Kad laikraksta ēra bija beigusies, no sirds pievērsos dienasgrāmatas rakstīšanai. Atskatoties saprotu, ka tas bija mans pirmais treniņš rakstīšanā, jo katru ierakstu apzināti veidoju tā, lai to pēc tam būtu interesanti pārlasīt. Tekstu uztveru ar pietāti, tam jābūt ar jēgu un odziņu, lai uzrakstīts tas būtu kādam interesants – kaut vai pašai. Dienasgrāmatā vienmēr notiekošo paspilgtināju ar dažādiem epitetiem, emocionālām nokrāsām, kādreiz arī piešāvu nedaudz dramatisma, ieraksta beigās uzdevumu dažādus eksistenciālus jautājumus un tamlīdzīgi, lai uzrakstītais būtu garšīgs. Rakstniece manās ausīs skan ļoti cēli, vairāk sevi identificēju ar žurnālisti, bet patiesībā par rakstnieku cilvēks kļūst tad, kad viņš sāk rakstīt, un es to daru jau labu laiku.

Kāds bija ceļš līdz grāmatai – no idejas piedzimšanas brīža līdz pat tapšanai? Kas pamudināja Tevi radīt grāmatu bērniem un, cik ilgi loloji šo projektu līdz tas realizējās taustāmā formātā?

Pirmā doma par to, ka gribētu uzrakstīt grāmatu man dzima dienā, kad pirms kādiem pieciem gadiem intervēju lielisko aktrisi Mirdzu Martinsoni. Pateicoties darbam, esmu tikusies ar daudzām izcilām personībām. Martinsones kundze dalījās daudzās interesantās atmiņās un piebilda – ja kāds gribētu uzrakstīt par viņu grāmatu, aktrisei būtu daudz stāstāmā un fotogrāfiju”. Šķita, ka tā ir mana lielā iespēja! Sāku apdomā, vai to gribētu, aprunājos ar draudzeni, grasījos jau zvanīt… Bet nobijos! Tā šī doma izgāja caur manu galvu un aizgāja. Dzīvoju pēc principa, ka nekas, kas nāk samāksloti, nav jādara, tāpēc nepārdzīvoju, ka šī ideja uz laiku pagaisa no manām domām.

Bet tad dzima jauna ideja?

Grāmatas stāsts ir balstīts uz patiesiem notikumiem. Pirms trim gadiem ar ģimeni atpūtāmies Itālijā pie Komo ezera un dēls īrētās mājas gultā aizmirsa savu mīļāko rotaļlietu. Piecgadnieka pārdzīvošana bija tiešām iespaidīga – asaras sita augstu vilni, rakstīju e-pastu uz Itāliju mājas izīrētājiem, tika veikta rotaļlietas meklēšana, taču bez rezultātiem. Kad pieredzēto atstāstīju savai mammai, viņa ieminējās, ka tas būtu labs stāsts grāmatai. Tā palēnām sāku domāt, vai no tā varētu kas sanākt. Pēc horoskopa esmu auns – ļoti nepacietīga un ātra, man visu vajag tagad un tūlīt. Tūdaļ sāku aktīvi rakstīt un notikumi dzima paši no sevis, pirksti tikai veikli pierakstīja visas idejas, līdz stāsta kodols apmēram trīs nedēļu laikā tapa gatavs. Taču tajā brīdī tas bija tikai teksts manā datorā…

Ceļš līdz idejas iedzīvināšanai taustāmā formātā prasīja trīs gadus…

Kāpēc tieši bērnu literatūra? Tikpat labi Tu būtu varējusi uzrakstīt kādu romānu pieaugušajiem!

Vēlme uzrakstīt bērnu grāmatu man radās ļoti ikdienišķu un praktisku iemeslu dēļ – lasot vienu jauno grāmatu pēc otras saviem dēliem, mazliet vīlos gan tekstos, gan idejās, gan tulkojumu kvalitātē. Pat skaistās pasakas tagad mēdz būt vienkāršotas līdz līmenim, kurā zudusi sākotnējā jēga. Bērnībā biju liela grāmatu mīle – pirmā grāmata, ko izlasīju bija Žaņa Grīvas Pasaka par Diegabiksi, dievināju un joprojām dievinu Pifa piedzīvojumus, Neglītais pīlēns, jutu līdzi Dzidras Rinkules–Zemzares Gribulītim, smējos, vēderu turēdama, lasot Alfona Trīcvaidziņa piedzīvojumus, Omīti ābelē, Ronja – laupītāju meita un daudzas citas. Tās ir grāmatas, kas veidojušas manu literāro ēdienkarti. Tās caurvij viens kopīgs elements – spilgts, jauks galvenais varonis, kuram rodas dabiska vēlme sekot un just līdzi, no tā mācīties un kaut ko iegūt.

Vēlāk, parādoties interesei par “īsto dzīvi tur ārā”, burtiski ēdu sieviešu romānus. Lasīju tiešām ļoti daudz! Lai arī bērniem piedāvāju to pašu, ko savulaik lasīju es, no jaunās literatūras nekas sirdī neiekrita. Ja kādreiz bērnībā ļoti vēlējos kādu lietu, ko reklamēja tolaik slavenie TV veikali, tētis iegāja gārāžā un pēc īsa brīža iznāca ar sameistaroto lietu rokās. Tas man iemācīja – ja kaut ko gribi, rīkojies, nevis čīksti. Un es gribēju uzrakstīt grāmatu!

Vēlējos radīt mīļu tēlu, kas bērnos un vecākos raisītu pozitīvas emocijas un dotu ieskatu tādās vērtībās kā draudzība, izpalīdzība, sirsnība un mīlestība. Mūsdienās tās ir ļoti nepieciešamas. Arī saviem bērniem mācu saskatīt visā pozitīvo un domāt labas domas. Manuprāt, tas ir jātrenē jau kopš bērnības. Likumsakarīgi, ka pusgadu pirms grāmatas izdošanas biju bērnu žurnāla redaktore – sajutu, ka šajā auditorijā un jomā jūtos ērti, ka bērni ir lieliski lasītāji (turklāt ļoti godīgi un tieši), kuri sniedz ļoti lielu atgriezenisko saiti. Man tas ļoti patika un daudz deva!

Cik ātrā laikā teksts datorā kļūst par grāmatu? Kā tas notiek?

Kad teksts bija uzrakstīts, tas sāka dzīvot savu dzīvi. Devu lasīt visiem pēc kārtas – sākot ar radiniekiem, draugiem un paziņām, līdz pat dažādos pasākumos sastaptiem svešiniekiem un viņu bērniem. Atsauksmes bija labas. Sākotnēji grāmatas ilustrācijas uzzīmēja mans vīrs, tāpēc izdevniecības Zvaigzne ABS rakstnieku konkursā grāmatu iesniedzu ar viņa ilustrācijām. Pirmā vieta toreiz tika kādam citam, taču manu darbu žūrija novērtēja kā “jauku, gaišu un ar pievienoto vērtību, ko apgāds nākotnē varētu arī izskatīt izdot”.

Vēlāk apmeklēju Latvijas Rakstnieku savienības veidotās prozas meistarklases. Bija interesanti satikt vēl citus cilvēkus, kuri paralēli savai ikdienas dzīvei kaut ko raksta. Uzzināju par dažādiem rakstīšanas stiliem un tehniku, pildīju mājas darbus un iepazinos ar rakstnieci Ievu Melgalvi, kura bija mūsu pasniedzēja. Tiku uz konsultāciju arī pie dzejnieka Aivara Eipura, kurš atzinīgi novērtēja Ucipuci manuskriptu. Sapratu, ka jāturpina darboties.

Kāpēc grāmatā nepalika vīra ilustrācijas?

Tas bija nākamais posms grāmatas attīstībā. Tolaik strādāju lielā uzņēmumā par preses sekretāri, grāmatas rakstīšana visus šos trīs gadus bija hobija līmenī, taču es ticēju savai idejai. Sapratām – lai grāmata tiešām kādreiz nokļūtu veikalu plauktos, visam jābūt tādā kvalitātes līmenī, lai pašiem ir gandarījums. Tāpēc nolēmu atrast ilustratori, kura iedzīvinātu Ucipuci stāstu skaistos attēlos. Liktenis saveda kopā ar mākslinieci Eviju Timmu–Noviku. Viņa ir ārkārtīgi talantīga! Tikai veidojot Ucipuci tēlu, mums vajadzēja pieslīpēt abu ekspektācijas, visas pārējās bildes līdz sīkākajai niansei ir Evijas redzējums. Sastrādāties ar viņu ir patiess prieks. Sākotnēji Evija Ucipuci tēlu piedāvāja pavisam citādāku – tas drīzāk līdzinājās kurmītim. Kad aprakstīju, kādu to iedomājos es, soli pa solim nonācām līdz Ucipuci esošajā veidolā. Ja tā padomā, tas noteikti bija kā radīt vēl vienu bērnu. Tā kā man ir divi dēli, tad varu teikt, ka nu man ir arī meita.

Ar grāmatas ilustratori Eviju Timmu–Noviku “Ucipuci meklē mājas” atvēršanas svētkos.

Kā radās ideja par teātri grāmatā?

Man patīk grāmatas ar pievienoto vērtību. Pēdējo trīs gadu laikā esmu atgriezusies pie intensīvas lasīšanas. Tās ir grāmatas, ko nelasu tikai vienu reizi, bet kuras ir patīkami un lietderīgi lasīt vēl un vēl. Ideja par teātri grāmatā radās nejauši – vienkārši redzēju, ka šie tēli ir tik koši, ka viņiem ir jādod iespēja dzīvot arī ārpus grāmatas lapām. Kuram bērnam gan nepatīk spēlēties, veidot izrādes un atrādīt tās vecākiem? Ucipuci grāmata tiek lietota arī pēc tās izlasīšanas – ar to var spēlēties gan bērns viens pats, gan kopā ar brāļiem un māsām, vecākiem, vecvecākiem, draugiem. Laiks, ko veltām bērniem, ir ļoti svarīgs. Kopīga rotaļāšanās bērnus nomierina, jo vecāku veltītais laiks mazo acīs ir liela vērtība. Loloju arī ideju par īstu leļļu teātri, taču šī ideja vēl ir tikai nākotnes iecere. Būtu jauki, ja kāds vēlētos Ucipuci iedzīvināt arī multiplikācijas filmā. Ticu, ka noteikti radīsies arī šāda iespēja.

Kā izdevās atrast izdevniecību, kura grāmatu izdos?

Bija izdevniecības, kas līdz galam neticēja idejai par leļļu teātri grāmatā. Saņēmu gan kritiku, gan ieteikumus. Savukārt apgādu Valters un Rapa tūdaļ uzrunāja ideja par pūcītes piedzīvojumiem. Teātris grāmatā viņiem šķita interesanta un svaiga pieeja, jo līdz šim nekas līdzīgs mūsu tirgū nav ticis realizēts. Bija, protams, raizes, kā grāmatu padarīt maksimāli finansiāli pieejamu lasītājam, taču beigu beigās cena ir konkurētspējīga ar grāmatām, kas mērojušas ceļu no citām Eiropas pilsētām, par ko mums ir liels prieks. Ļoti patika sadarbība ar Jelgavas tipogrāfiju, kurā strādā tiešām zinoši un strādāt griboši profesionāļi, ļoti atsaucīgi un atvērti jauniem risinājumiem.

Tad grāmatas komanda esi tu un māksliniece?

Pie grāmatas strādāja vairāk cilvēku. Es sarakstīju tekstu, ko pēcāk koriģēja literārā redaktore Ieva Rozenberga. Grāmatas maketu veidoja Dagnis Skurbe, bet ilustrācijas zīmēja Evija. Tā kā grāmata tapa trīs gadu laikā, liels atbalsts bija vīrs, kurš ticēja manai idejai, palīdzēja un iedvesmoja. Jāpiebilst, ka grāmatas sabiedriskās attiecības, komunikācija sociālajos tīklos, distribūcija mazajiem veikaliņiem ir manis pašas darbs. Bez personiskās iniciatīvas un enerģijas grāmatai būtu grūtāk ielauzties lasītāju sirdīs. Liels paldies jāsaka arī Paulam Irbinam, Pēterim Sproģim, Ilzei Ķuzulei–Skrastiņai, Signei Meirānei, Santai Bindemanei, kā arī Tomam un Laurai Grēviņiem, kuri bija gatavi uzticēt savu vērtējumu, ļaujot to publicēt uz vāka. Manās acīs tā ir liela uzticēšanās un svētība grāmatai. Katru šo cilvēku izvēlējos apzināti, lai teiktie vārdi būtu kā ceļamaize lasītājam.

Ucipuci_small-84

Ucipuci_small-43

 

Trīs gadi ir ilgs laiks. Vai grāmatas tapšanas laikā ir bijuši kādi sarežģījumi vai aizķeršanās? 

Šo darbu nebūtu iespējams veikt bez lielas iedvesmas un mērķa, jo nevienā brīdī līdz pat reālajai sarunai izdevniecībā Valters un Rapa pagājušā gada vasarā, nebija skaidrs, vai šī grāmata vispār jebkad ieraudzīs dienasgaismu. Mēs ar ilustratori savu darbu ieguldījām par 100%, nezinot, vai tam būs kāds taustāms rezultāts, par materiālu gandarījumu nemaz nerunājot. Visticamāk, tieši tas mūs abas ar Eviju saistīja – liels sapnis par lielisku rezultātu, kas laimīgā kārtā materializējās.

Daudzi atbalstīja manu vēlmi rakstīt grāmatu, bet pieļauju, ka lielai daļai nebija saprotami mani motīvi – principā trīs gadus strādāju sava prieka pēc. Nekādu lielu šķēršļu radošajā procesā nebija. Ja kāds no lasītājiem ieteica, kā, viņaprāt, stāstam vajadzētu beigties vai virzīties, ieklausījos, bet paliku pie sava. Bija izdevniecības, kurām mans darbs patika, taču baidījās grāmatā ielikt arī teātri. Bija arī tādas, kurām mans darbs neatbilda viņu “literārajiem standartiem”. Ceļš bez kritikas un šķērļiem nemaz nav īsts ceļš! Tikai pēc grūtāka posma varam no sirds izbaudīt gardos darba augļus. Man patīk, kā savas grāmatas iesāk mācītājs Juris Rubenis, norādot, ka konkrētā grāmata domāta tiem, kuriem tā patīk – ja nepatīk, droši var likt to nost. Sapratu, ka visiem labs nekad nebūsi – kādam patiks tavs darbs, kādam nepatiks. Ja to apzinās un ievēro tāds ievērojams cilvēks kā Juris Rubenis, tad arī es varu būt tam gatava!

Kā Tu vērtē aizvadīto gadu savā dzīvē? Kas bijušas Tavas lielākās veiksmes? Par ko esi izjutusi vislielāko gandarījumu?

Manuprāt, ir iestājies tāds kā garīgās atmodas laiks daudziem maniem vienaudžiem. Esmu gandarīta, ka beidzot zinu, kas es esmu, ko daru un kāpēc. Tā ir lieliska sajūta, kad izbāz galvu ārā no straumes un saproti savu vietu dzīvē. Man ir arī savs garīgais mentors, kuram esmu ļoti pateicīga par neatsveramo atbalstu, kura dēļ uz dzīvi skatos citām acīm. Man ir 33 gadi… Šķiet, šādu atziņu gads ir tikai likumsakarīgs.

Ar kādām sajūtām sācies jaunais gads? Kādus mērķus esi nospraudusi sev profesionālajā jomā?

Skaidri zinu, ko vēlos! Grāmatas izdevējs un es ticam, ka Ucipuci ir projekts, kuru izdosies eksportēt, tāpēc viens no mērķiem ir iepazīstināt ar to lasītājus ārpus Latvijas. Top jaunas idejas jaunām grāmatām un drīz uzsākšu darbu pie ļoti interesantas grāmatas kādam labu darbu veicošam uzņēmumam Latvijā. Tā būs ļoti vērtīga un interesanta grāmata visai mūsu sabiedrībai. Pagaidām vairāk nevaru atklāt – lai runā darbi nevis vārdi!

Ucipuci_small-119

Ucipuci_small-114

 

Vai vari dot kādu padomu vai ieteikumus, balstoties uz savu pieredzi, citām sievietēm, kuras vēl nav uzdrīkstējušās realizēt savu sapni vai kādu nodomu, ko lolo savā sirdī? Ar ko sākt, lai sevi iedrošinātu? Kas nepieciešams, lai sapnis pārtaptu mērķī, kuru patiesi var realizēt?

Pirmkārt, ir skaidri jādefinē savs mērķis. Otrkārt, viss ir jādara vislabākajā kvalitātē vai nav jādara nemaz. Treškārt – ceļā uz lieliem mērķiem jāizvirza daudz mazu mērķu. Piemēram, uzrakstīt grāmatu liekas nereāls mērķis, bet uzrakstīt stāstu savā datorā – tas taču ir pavisam reāli. Vajadzīgs tikai dators un vēlme rakstīt. Viss jādara pa solīšiem. Manuprāt, ļoti vērtīgi būtu mentori, kuri palīdz ar padomu.

Man ļoti patīk citāts “Kad es nedaru – es nevaru, kad es daru – tad varu”. Mans mentors, daloties vērtīgajā pieredzē un zināšanās, bija Četras sezonas idejas autore Signe Meirāne, par ko viņai vēlos pateikt paldies. Skatoties, kādi piedāvājumi ir Ziemassvētku tirdziņos, kādas idejas ir mūsu sievietēm, redzu, ka vajadzīgs tikai atbalsts – vai tā būtu ģimene, vai kāds profesionāls mentors, – un mums viss izdodas.

Mana draudzene, žurnāliste un arī rakstniece, Agnese Vanaga ir izveidojusi brīnišķīgu grāmatiņu bēbīšiem Mazo latvju pirmie vārdi un šo grāmatu pati izdevusi, grāmatu iespiežot Ķīnā. Latvijā neviens līdz šim ko tādu nav realizējis, jo mums nav tehnisku iespēju izveidot cietās grāmatu lapas, ko bērni var droši aiztikt netīrām roķelēm, bāzt mutē un, protams, skatīties bildītes. Manuprāt, tā ir liela uzdrīkstēšanās, mērķtiecība un patriotisms – apzināties, ka es kā latviete vēlos radīt grāmatu bērniem ar mums saprotamiem un tuviem Latvijas simboliem tādā formātā, lai to var lasīt vēl pirms sākt staigāt, un sākt rīkoties, lai to patstāvīgi realizētu.

Cilvēki ir tik ļoti pieraduši automātiski pieņemt kaut ko nekvalitatīvu, ar dīvainām bildēm un vēl dīvainākiem tulkojumiem, toties – lētu, ka savs, bet mazliet dārgāks vairs nešķiet interesants. Agnese ir lauzusi šo stereotipu. Šo piemēru minu tādēļ, ka mums apkārt ir ārkārtīgi talantīgi un darboties griboši cilvēki, kuri ir gatavi gan Latvijai bērnus radīt, gan pelnīt naudu darbā, gan paralēli realizēt fantastiskas, radošas un foršas idejas. Ļoti gribētos, ka viņu centieni tiek novērtēti. Piekrītu eksprezidentei Vairai Vīķei–Freibergai – mēs esam stipra tauta!


Intervija: Līga Andžāne
Bildes no Zanes Zustas privātā arhīva

3 Komentāri on Zane Zusta: Grāmatas tapšana ir kā bērna iznēsāšana un piedzimšana

  1. Dace
    18/02/2016 at 11:40 (4 gadi atpakaļ)

    “Mazo latvju pirmie vārdi” noteikti nav pirmā šāda veida grāmata. Izdevniecība “Liels un mazs” līdzīga tipa grāmatu gan idejas, gan izpildījuma ziņā izdeva jau pirms vairākiem gadiem.

    Atbildēt

1Pingbacks & Trackbacks on Zane Zusta: Grāmatas tapšana ir kā bērna iznēsāšana un piedzimšana

  1. […] cilvēki, kuri par rakstniekiem sevi līdz šim nav saukuši – piemēram, Zane Zusta, kuru esmu intervējusi blogā, kā arī daudzās vietējo autoru recepšu grāmatas, kas radošumā pārspēj viena […]

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *